niedziela, 27 czerwca 2010

Sprediķis 5. svētdienai pēc Vasarsvētkiem

Mani dārgie draugi,

Sv. Pāvils mums šodien saka: „Esiet vienprātīgi lūgšanā,” un tajā pat laikā mūsu Kungs runā par mūsu uzdevumu būt kam vairāk nekā rakstu mācītāji un farizeji. Šīs pamācības sakrīt, jo cilvēks top taisnots caur nerimtīgu lūgšanu.

Lūgšana noliek mūsu prātu Dieva priekšā. Lūgšana ir prāta pacelšana pie Dieva. Lūgšana ir mūsu saikne ar mūsu Radītāju, mūsu Kungu un mūsu Pestītāju.

Evaņģēlijā mūsu Kungs runā par farizeju un muitnieku, diviem vīriem, kas dodas uz baznīcu lūgties. Un mūsu Kungs mums saka, ka viens aizgāja mājās attaisnots, bet otrs ne. Citiem vārdiem, viens lūdzās labi, bet otrs nē. Tad kas ir nepieciešams, lai lūgtos labi, kas ir atslēga, kas mūsu lūgšanas padara uzklausāmas? Mūsu Kungs mums māca, kas ir nepieciešams, lai lūgtos labi.

Pirmais nāk uz Templi, lai pateiktos Dievam, ka viņš nav tāds kā citi. Viņš stāv pats par sevi un sāk lūgt – īstenībā jau pats sevi: Viņš pateicas Dievam par to, ka Viņš nav tāds kā citi. Viņš tur baušļus, Viņš izpilda likumu. Viņš nav zaglis, Viņš ir taisnīgs, Viņš īsteno likuma noteikumus. Viņš nav tāds kā pārējie cilvēki, un viņš ir lepns par to, ka ir tā vērts, lai Dievs viņu dzirdētu.

Otrs vīrs vienkārši nāk Dieva priekšā, metas ceļos un lūdz piedošanu, tāpēc, ka viņš ir grēcinieks un viņam ir nepieciešama Dieva piedošana.

Šis otrs cilvēks tiks izglābts. Pirmais ir farizejs, pieder tiem, kas sita krustā mūsu Kungu un kas sit Viņu krustā vēl šobaltdien.

Lūgšana ir mūsu prāta pacelšana pie Dieva, lai pielūgtu Viņu, lai pateiktos Viņam un lūgtu Viņam to, kas mums vajadzīgs. No pašas lūgšanas dabas mēs varam noprast attieksmi, kādai jābūt, lai tiktu Dieva uzklausīti.

Lūgšanai, pirmkārt, jābūt pazemīgai. Ja kāds kādu pielūdz, tad tas ir tāpēc, ka tas ir lielāks, pielūgšanas vērts. Ja tu pateicies cilvēkiem par kaut ko, tas ir tāpēc, ka viņi, savukārt, tev ir darījuši labu, viņi savā dāsnumā ir lielāki vai labāki par tevi. Ja kāds prasa kaut ko, tas ir tāpēc, ka viņam nav tā, ko viņš lūdz. Tas viss ietver pazemību. Lepnie domā, ka viņiem neviens nav vajadzīgs; lepnie uzskata, ka viņi ir pārāki par citiem; lepnie iedomājas, ka viss ir pateicoties viņiem. Farizejs ir lepns. Viņš domā, ka ir pilnīgs, un tālab viņš nekad neko nesaņems no Dieva. Muitnieks nāk Dieva priekšā, zinādams, ka ir nevērtīgs, un skaidri apzinādamies šo faktu. Viņš atgriezīsies mājās attaisnots.

Lūgšanai ir jāpievērš uzmanība tam, ko tā saka. Lūgšana ir mūsu prāta pacelšana pie Dieva, ne pie mums pašiem. Mums jāpievērš uzmanība tam, ar ko mēs runājam. Zināmā mērā tas ir pat apvainojoši: būt kāda klātbūtnē un ignorēt viņa esību – tāpat tas ir ar Dievu. Mums jāsaista sava uzmanība pie Viņa, Kurš mīl mūs, pie tā, ko mēs vēlamies no Viņa, vai vismaz pie vārdiem, ar kuriem mēs izsakām šo vēlmi. Īstenībā farizejs lūdz pats sevi, domā tikai par sevi, pierakstot sev pats savu lieliskumu. Viņš līdzinās tiem, kas sāk savu meditāciju ar domām, ka viņi ir „apvienojoši”, vai sāk ar pārrunām par to, kāda „pils” (sv. Terēzes) viņu lūgšana būs. Tas viss liekas dīvaini Dievam un aizvaino Viņa majestāti, un sekojoši, atstāj mūs dzīvot pilnīgās ilūzijās. Muitnieks, turpretī, tikai runā par sevi kā grēcinieku un vēršas pie Dieva pārliecībā, ka saņems piedošanu, kuru viņš lūdz.

Šī pārliecība ir kaut kas absolūti svarīgs, lai lūgtos labi. Dievs vēlas dzirdēt mūsu lūgšanas, dot mums labas lietas. Dievs mums grib tikai labu. Bet, ja mūsu rokas ir aizvērtas, mēs neko nevaram saņemt. Ja mūsu sirdis ir aizvērtas, mēs nevaram saņemt žēlastības dāvanas no otra. Dievs ir apsolījis to, ka, ja mēs Viņu lūgsim, mēs saņemsim. Dievs pat ziedoja Savu vienīgo Dēlu mūsu pestīšanai – citas lietas, ko mēs lūdzam, salīdzinājumā ar to ir nieks. Mums jātic Viņa apsolījumam. Ja mums nav pārliecības, tad patiesībā mēs Viņa apsolījumam neticam.

Šī pārliecība ir tik svarīga – kaut kādā mērā tā ir atslēga tam, lai tiktu Dieva uzklausīti. Ja jūs kādam kaut ko lūdzat, bet jūs neesat drošs, ka viņš jums to dos, pat, ja viņš ir teicis, ka dos, tad jūs neesat piemērots, lai to saņemtu. Mums ir jābūt bērna pārliecībai, kurš zina, ka viņš ir sava tēva mīlēts.

Un kā mīlošs tēvs, Dievs nekad mums nedot kaut ko, kas mums varētu nodarīt ļaunu.  Jūs zināt no pieredzes, ka jūsu bērni bieži lūdz kaut ko, kas varētu sagandēt viņu veselību vai varbūt viņus fiziski ievainot. Labs tēvs šādas lietas viņiem nedod. Un tāpat Dievs Pats bieži vien neuzklausa mūsu lūgšanas tāpēc, ka tas, ko mēs lūdzam, varētu sagraut mūsu garīgo veselību. Tāpēc šajā bērna pārliecībā, ir klātesošs arī atsacīšanās gars, kas labi zina, ka tas, ko cilvēks vēlas, nav lielākam dvēseles labumam, un atkāpjas. Cilvēks atdod savu gribu Tēvam, Kurš zina labāk nekā mēs, kas ir nepieciešams mūsu garīgajai veselībai un mūsu dvēseles glābšanai.

Un tā, mani dārgie draugi, izmantosim tās žēlastības, kas mums ir piedāvātas, lai lūgtos labi. Tik daudz lietu ir atkarīgas no citu lūgšanām. Ja mēs nelūdzamies, Baznīca nelūdzas. Ja Baznīca nelūdzas, pasaule iet uz savu posta pilno galu. Dvēseles pazūd tāpēc, ka nav neviena, kas lūgtos par tām. Un lūgšana ir māksla, kas, tāpat kā citas mākslas, prasa vingrināšanos un pielietojumu. Iemesls tam, kāpēc tik daudzas dvēseles ir veltījušas sevi klosterim, ir tieši vēlme šo mākslu iemācīties, pilnveidot prasmi sarunāties ar dievu, nest Dieva svētības cilvēcei, kurai tik izmisīgi Viņa žēlastība ir nepieciešama.

Lūgsim mūsu Dievmāti mums iemācīt, kā lūgties – lai viņa, visu žēlastību starpniece, iegūtu mums visu žēlastību žēlastību, – kas ir lūgšana.

1 komentarz:

  1. Laudetur Iesus Christus !
    Nie wiem czy ktoś to zauważy, ale to kazanie nie jest po polsku !

    A.W.

    OdpowiedzUsuń